#12
LAT
“Man ļoti garšo rabarberi ar cukuru”
Visspilgtākās bērnības atmiņas būtu mana opja sagrieztie rabarberi ar cukuru. Es tos ēdu ar lielām un lipīgām karotēm vasarās omes sarkano rožu dārzā vai ziemā pie podiņu krāsns raupjās vilnas zeķēs. Šī garša man radīja prieku, bezrūpību un drošību.
Tajā pašā laikā kaut kur mēles apakšā bija paslēpusies mammas lūpu krāsas garša, kuru biju pamēģinājis uzkrāsot, kad ieslēdzos vannas istabā. To papildināja toksiskā acu tušas smarža, kad uzmanīgi to klāju uz savām smalkajām bērna skropstām. Es vienmēr apbrīnoju manas mammas un māsas kosmētiku, kleitas, rotas un nagu lakas. Es gribēju līdzināties viņām, nevis manam brālim un tētim. Es vēlējos garus, spīdīgus matus, kleitu ar volāniem un tādas pašas tumši sarkanas augstpapēžu kurpes kā manai mammai, kuras vakar pa kluso mērīju vecāku guļamistabā. Šī neizskaidrojamā vēlme tiekties pēc sievišķā un skaistā manī radīja prieku. Man bija jautrāk mēģināt uzvilkt mammas zeķubikses, nekā spēlēties ar mašīnām.
Šīs sajūtas ātri pārtapa kaunā, kad sētas vecākie puiši pamanīja skropstu tušas paliekas uz acīm un iesūkušos lūpu krāsu uz lūpām. Pirmā reize, kad rajona puikas man iemācīja, ka zēniem nedienas nēsāt kosmētiku, bija sūra un sāpīga. Grūdieni un sitieni tik agrā bērnībā jebkuram dos mācību uz visu mūžu. Kad devos mājās raudādams un zilumains, atskārtu savu pirmo geja mācību, kas turpmāk man ļāva “izdzīvot” vēl ilgus gadus. Man bija jāsadala sevi divās daļās. Viena daļa, kas vienmēr paliks mājās aiz aizslēgtām durvīm, un otra daļa, kuru es varu rādīt citiem.
Katru reizi, kad izgāju ārā no sava dzīvokļa, es sevi kā džemperi izlocīju uz āru, lai ir redzama tikai bilde, kuru pieņem pārējie. Kaut gan īstenā bilde atrodas džempera otrajā pusē. Un šo džemperi es nekad neatļāvu kādam novilkt un izgriezt uz īsteno pusi. Kaut gan caur visām biezajām džempera vīlēm paslēpt sevi nebija iespējams. It īpaši, kad kādam atļāvu pietuvināties sev tuvāk.
Atceros, kad gulēju gultā ar savu pirmo mīlestību un glaudīju viņas garos, mīkstos matus un apbrīnoju viņas skaistumu. Mana neizskaidrojamā vēlme tiekties pēc sievišķā un skaistā pārtapa par tiekšanos pēc skaistām meitenēm un viņu krūtīm. Bet nekad nebija gana. It īpaši viņām. Tajā pašā mirklī, kad es skatījos uz viņas gaiši zilajām acīm, pāri viņas lūpām iznāca vārdi: “Kādēļ tu neesi kā citi puiši? Kas tev kaiš?” Tie bija pēdējie vārdi, ko atļāvu viņai pateikt, pirms aizgāju. Likās, ka viņa ir kaut ko uzodusi un drīz mana gadiem nogrieztā geja daļa tiks atklāta. Es biju tik dusmīgs uz viņu un sevi. Kā es varēju atšķirties no citiem puišiem, ja es tik ļoti centos ar viņiem saplūst? Kā viņa varēja saprast, ja es tik ļoti to slēpu?
Lai noslēptu savu īsteno daļu, es sāku dedzināt visus iespējamos tiltus ar pagātni. Vissāpīgāk noteikti bija manai ģimenei, kad beidzu viņus apciemot un zvanīju aizvien retāk. Kad man bija pārāk grūti dzirdēt klausulē manas omes balsi, sakot, ka ilgi neesmu redzēts, tad ar bailēm krūtīs braucu ciemos. Sēdēju viens viņas rožu dārzā, atcerēdamies, cik ļoti kādreiz šeit jutu prieku, bezrūpību un drošību. Kad Rīgā uz ielas biju grūstīts un saukāts par Pediņu. No bērnības draugiem biju saņēmis draudu vēstules. Kad līdz šim baiļu dēļ nebiju pielaidis nevienu cilvēku sev pietiekami tuvu. Šīs sajūtas kļuva svešas.
Lēnām šīs bērnības spilgtākās sajūtas atgriezās, kad naktsklubos satiku cilvēkus līdzīgus sev. Kad dejoju zem apreibinošām gaismām un apkārt bija citi brīvi un skaisti cilvēki, radās sajūta, ka mēs nemaz neesam tik atšķirīgi un mēs esam pelnījuši laimi. Cik ļoti es vēlējos pateikt savai mammai, ka esmu saticis savu puisi un esmu iemīlējies. Es dzīvoju dubultu dzīvi. Dzīve Rīgā ar manu mīļoto cilvēku un draugiem. Un vientuļa dzīve, kuru es rādīju savai ģimenei. Es tik ļoti vēlējos pateikti, bet vārdi katru reizi atdūrās pret bailēm sajust kaunu un atraidījumu.
“Mammu, es esmu gejs. Man jau divus gadus ir puisis, kuru es mīlu, un mēs dzīvojam kopā,” tie bija mani pirmie vārdi, kad iznācu no skapja. Sakot šos vārdus skaļi un raugoties manā mammā, atceros, kā griezās mans vēders un kā noslēpums, ko nesu visu savu dzīvi, nokrita kā vecs mušpapīrs no smaguma, ko tas turēja. Es jutos tik viegli, kad dzirdēju viņas atbildi: “Tas nemaina to, ka tu es mans bērns un es tevi mīlu.”
Man nemanot, manis bērnībā sadalītās divas daļas saplūda kopā. Tagad atkal es vasarās sēžu manas omes rožu dārzā. Man blakus ir mans puisis, un viņam blakus mana ģimene. Nevienam no viņiem negaršo rabarberi ar cukuru, bet man gan vēl joprojām tie ļoti garšo. Un es tos ēdu un atkal sajūtu prieku, bezrūpību un drošību. Cik muļķīgi bija sevi dalīt uz divām daļām, pie sevis nodomāju, kad lieku trešo lielo, lipīgo karoti rabarberu mutē un skatos saulainajās debesīs.
ENG
“I really like rhubarb with sugar”
My most vivid childhood memory would be my grandfather's sliced rhubarb with sugar. I used to eat them with big, sticky spoons in summer in my grandmother's red rose garden or in winter by the potbelly stove in my rough woollen socks. The taste brought me joy, a carefree and secure feeling.
At the same time, somewhere on the bottom of my tongue was the taste of my mum's lipstick, which I had tried to paint on when I locked myself in the bathroom. It was accompanied by the toxic smell of mascara as I carefully applied it to my delicate child lashes. I always admired my mum's and sister's make-up, dresses, jewellery and nail polish. I wanted to be like them, not like my brother and my dad. I wanted long, shiny hair, a frilly dress and the same dark red high-heeled shoes as my mum, which I tried on quietly in my parents' bedroom yesterday. This inexplicable desire to strive for the feminine and the beautiful made me happy. I had more fun trying to put on my mum's stockings than playing with cars.
This feeling quickly turned to shame when the older boys in the yard noticed the mascara residue on my eyes and the soaked lipstick on my lips. The first time the boys in the neighbourhood taught me that boys should not wear make-up was harsh and painful. Being pushed and hit at such a young age will teach anyone a lesson for life. When I went home crying and bruised, I discovered my first gay lesson, which would enable me to “survive” for many years to come. I had to divide myself in two parts. One part that would always stay at home behind locked doors, and the other part that I could show to others.
Every time I left my apartment, I turned myself inside-out – like a jumper, so that only the picture that others accepted was visible. Although the real picture is on the other side of the jumper. And I never allowed anyone to take off that jumper and turn it right-side out. Even though it was impossible to hide myself through all the thick seams of the jumper. Especially when I let someone get close to me.
I remember lying in bed with my first love and stroking her long, soft hair and admiring her beauty. My inexplicable desire for the feminine and the beautiful turned into a desire for beautiful girls and their breasts. But it was never enough. Especially for them. At the very moment I was looking into her light blue eyes, the words came from across her lips: “Why aren't you like other guys? What's wrong with you?” Those were the last words I allowed her to say before I left. It seemed that she had sensed something and soon the gay part of me that had been cut off for years would be revealed. I was so angry with her and myself. How could I be different from the other guys if I was trying so hard to blend in with them? How could she understand if I was hiding it so much?
To hide the real part of me, I started burning all possible bridges with the past. It must have been most painful for my family when I stopped visiting them and called less and less. When it was too difficult to hear my grandmother's voice in the receiver, telling me that I had not seen her for a long time, I would go to visit her with fear in my chest. I sat alone in her rose garden, remembering how much joy, how carefree and safe I used to feel here, when I was pushed and called Faggot on the streets in Riga. I had received threatening letters from my childhood friends. When so far, I hadn't let anyone close enough to me because of fear. These feelings became alien.
Slowly, the brightest feelings of this childhood came back when I met people like myself in nightclubs. Dancing under the dazzling lights and surrounded by other free and beautiful people, I felt that we were not so different and deserved happiness. I wanted so much to tell my mum that I had met my boyfriend and that I was in love. I was living a double life. Life in Riga with my loved one and friends. And a lonely life that I was showing to my family. I wanted so much to tell, but each time the words were stopped by the fear of feeling shame and rejection.
“Mom, I am gay. I've had a boyfriend I love for two years now and we live together,” were my first words when I came out of the closet. Saying those words out loud and looking at my mum, I remember how my stomach turned and how the secret I had carried all my life felt like an old flypaper from the weight it held. I felt so light when I heard her reply: “It doesn't change the fact that you are my child and I love you.”
Unnoticed by me, the two parts of my childhood came together. Now, I sit in my grandmother's rose garden in the summer. My boyfriend is next to me, and my family is next to him. None of them like rhubarb with sugar, but I still like it very much. And I eat it and feel joy, carefree and safe again. How silly it was to divide myself in two parts, I thought to myself as I put the third big, sticky spoonful of rhubarb in my mouth and looked up at the sunny sky.
Dalībnieka #12 radošais darbs
Creative work of the participant #12