#10
LAT
Bieži vien dzirdēts, ka cilvēki izmanto teicienu "suņi rej, bet karavāna dodas tālāk", bet cik bieži kāds ir aizdomājies, kā jūtas tie zirgi tajā karavānā, kas velk visu šo procesu uz priekšu. Cilvēks tikai notur pavadu nospriegotu un ar skatu uz priekšu gan pats ignorē liekos traucēkļus, gan neļauj zirgam padoties šim troksnim un tapt izbiedētam.
Bet varbūt dažreiz vajag ļaut nobīties un tad redzēt, vai jālec aulēkšiem uz priekšu vai arī var tā mierīgi ripināt tālāk uz priekšu. Vai varbūt vispār vajag griezties atpakaļ un saprast, no kurienes tās skaļās rejas nāk un vai vispār tās ir veltītas man vai arī tas tikai tāds troksnis vien no pūļa neizpratnes.
Šo salīdzinājumu par karavānu un tiem suņiem, kas rej, es pavisam nesen neapzināti izmantoju savā sarunā ar mammu. Pavisam negaidīti viņa man zvanīja un gribēja vienkārši parunāt un saprast, kāpēc mēs jūtamies tā, kā jūtamies, un vai vispār viss ir kārtībā. Mamma zina par mani un manu seksualitāti. Arī tētis zina gandrīz jau tieši tikpat ilgi cik mamma, bet viņi vairs nav kopā un tāpēc arī sarunas un izpratnes ir ļoti, ļoti dažādas par šīm tēmām. Laikam jau nedaudz klasiski – mamma mūs (savus bērnus) mīl par spīti visam un ir gatava pieņemt gan zināmo, gan vēl nezināmo, bet tēva prāts mēdz būt nedaudz piņķerīgāks un ne vienmēr spēj nodrošināt tādu atbalstu, kā gribētos, vismaz runājot tieši par emocionālo tuvību.
Tad nu šajā sarunā ar mammu arī es kaut kā specifiski sasaistīju homofobiskus cilvēkus un arī nedaudz ierobežoti domājošo tēti ar tiem rejošajiem suņiem, bet sevi ar to karavānu, kas dodas tālāk par spīti visam, kas notiek. Protams, ka dabiskā virzība ir un dzīves notikumus jau nevar apturēt tikai tāpēc, ka kādam kaut kas nepatīk. Bet tagad 10 gadus pēc tam, kad esmu atvēris savas skapja durvis vecākiem, es apzinos, ka, pat ja karavāna iet tālāk, tas nenozīmē, ka viss ir vienalga. Lai vai cik ļoti es esmu sev teicis, ka es dzīvoju sev un pats galvenais ir mana laime un dzīves mērķi, un otrā pusīte, dzīve tieši tāda, kāda vajadzīga man, un nevis apkārtējai videi un vecākiem, tomēr tie trokšņi apkārt joprojām ir dzirdami un mēdz ietekmēt arī mani emocionāli. Tā zemapziņa par to, ka gribu, lai mani vecāki lepojas ar mani, vēl joprojām ir saglabājusies, un tāpēc šķiet dažkārt grūti apzināties, ka mana karavāna virzās uz priekšu, bet tik un tā ir tie, kas allaž turpinās riet un kliegt tās savas domas, pat nemēģinot iedziļināties, kur un kāpēc mēs ikkatrs dodamies. Es esmu patiešām laimīgs, ka mana mamma ir mani pieņēmusi tādu, kāds es esmu, un allaž cenšas izprast manas izvēles un radīt vidi, kurā es spēju runāt ar viņu un būt atklāts un galvenokārt arī būt es pats. Un tad ir tā skumjā daļa, par kuru bieži vien cenšos nedomāt, un iet tik uz priekšu. Un tā ir tā daļa, ka ar tēvu mēs par šīm lietām nerunājam, kaut viņš arī zina, ko un kā es daru (nu vismaz aptuveni). Un tamdēļ arī šī komunikācija zūd, jo ir pārāk daudz tēmu, kas kļuvušas par tādu kā tabu, un tad vieglāk ir nerunāt nemaz.
Interesanti arī manā ģimenē, ka mēs esam divi bērni – es un mana vecākā māsa –, un ir sakritība, ka abi esam kvīri. Šķiet, dažu bērnu vecākiem šis šķistu kā lāsts vai negods, vai pazudība, vai vēl sazin kas. Manuprāt, dzīvē mums ir daudz dažādu izaicinājumu, bet savu tuvāko cilvēku dzīves ceļam nebūtu jābūt par izaicinājumu vienam otram. Es esmu laimīgs, ka man ir tieši tāda māsa, kāda viņa ir, un fakts, ka viņa ir lesbiete neko nemaina manā dzīvē, tas veido arī daļu manis. Un mani vecāki ir tik atšķirīgi viens no otra, un arī tas veido mani un papildina. Dažkārt pozitīvi un dažkārt varbūt arī caur grūtībām, sāpēm un pārdzīvojumiem, bet arī tā ir daļa no ceļa, kuru es eju un kas mani veido par unikālu mani.
Dažkārt man šķiet, ka es gribu ko neiespējamu, izsakot savas domas šādi un ticot, ka tie dzīves salīdzinājumi spēj mums reizēs atvērt acis un paraudzīties uz to visu no malas. Bet es tik un tā došos tālāk, tāds, kāds esmu, un to allaž vēlēšu ikkatram. Lai jau suņi rej, bet tā karavāna dodas uz priekšu!
ENG
It is often said that “the dogs bark, but the caravan moves on”, but how often has anyone thought about how the horses in the caravan feel as they pull the whole process forward? The human just keeps the reins taut and looks ahead, both ignoring the unnecessary distractions and not allowing the horse to give in to the noise and be spooked.
But maybe sometimes you have to let yourself be scared and then see whether you have to jump forward or whether you can just calmly roll on. Or maybe one needs to turn back and see where the barks are coming from and if they are even directed at me or if it is just noise from the crowd's confusion.
I unconsciously used this comparison about the caravan and the dogs barking in a conversation with my mum recently. She called me unexpectedly and just wanted to talk and understand why we feel the way we do and whether everything is all right. Mum knows about me and my sexuality. Dad has known for almost exactly as long as mum, but they are no longer together and so the conversations and understandings are very, very different on these topics. I guess the situation is classic – mum loves us (her children) in spite of everything and is ready to accept both the known and the unknown, but dad's mind tends to be a bit more finicky and not always as supportive as I would like, at least when it comes to emotional closeness.
So in this conversation with my mum, I also somehow specifically linked homophobic people and also the somewhat narrow-minded dad with those barking dogs, and myself with the caravan that goes on in spite of everything that happens. Of course, there is a natural progression and life events cannot be stopped just because someone doesn't like something. But now, 10 years after I opened my closet door to my parents, I realise that even if the caravan goes on, it does not mean that everything is the same. No matter how much I have told myself that I live for myself and that my happiness and my goals in life are the most important thing, and the other half, the life that I need and not the environment and my parents, the noises around me are still audible and tend to affect me emotionally as well. That subconscious feeling of wanting to make my parents proud of me is still there, and so it seems hard sometimes to know that my caravan is moving forward, but still there are those who will always go on barking and shouting their thoughts without even trying to go into where each of us is going and why. I am really fortunate that my mum has accepted me for who I am and always tries to understand my choices and create an environment where I can talk to her and be open and above all be myself. And then there is the sad part, which I often try not to think about and just move on. And that is the part that my dad and I don't talk about these things, even though he knows what I do and how I do it (at least roughly). And that's why the communication is disappearing, because there are too many topics that have become like taboos, and then it's easier not to talk at all.
It's also interesting in my family that we are two children – me and my older sister – and it's a coincidence that we're both queers. It seems that for some children's parents this would seem like a curse or a disgrace or a ruin or something. I think we have many different challenges in life, but the life journey of our loved ones should not become our own challenges. I am blessed to have the kind of sister that she is, and the fact that she is a lesbian doesn't change anything in my life, it forms a part of me too. And my parents are so different from each other, and that also shapes me and completes me. Sometimes positively and sometimes maybe through difficulties, pain and experiences, but it is also part of the path that I walk and that shapes me into a unique me.
Sometimes I think I want the impossible by expressing my thoughts in this way and believing that the comparisons of life can sometimes open our eyes and look at it all from the outside. But I will go on anyway, just as I am, and I will always wish that for everyone. Let the dogs bark, and the caravan move on!
Dalībnieka #10 radošais darbs
Creative work of the participant #10