#1

LAT

Man ir 40 gadi. Galvenā vērtība man ir cilvēki – sirsnīgi, patiesi, emocionāli, gādīgi, iejūtīgi, apbrīnojami gudri, interesanti, aizrautīgi un radoši. Visi pārējie ir garāmgājēji, un tos es neturu ilgi sev klāt.

Es esmu gejs. Es iznācu no ļoti tumša skapja 37 gados pēc vairāk nekā 20 gadu dzīvošanas citu izdomātā, kaut kādā “pareizajā”, bet priekš manis paralēlajā realitātē – pilnīgā sevis noliegumā, nepieņemšanā, pašnosodījumā, bailēs no citu nosodījuma.

Mans totālās pašiznīcības vēliens noslēdzās manas dzīves zemākajā punktā, kad nevarēju tā nodzīvot ilgāk nevienu dienu. Tā tas vienkārši notika vienā dienā – 2020. gada 15. decembrī. Šajā dienā es pieņēmu sevi; es spēru 20+ gadus nepārvaramu soli, spoguļa priekšā skaļi pasakot, ka esmu gejs, ko līdz tam es nespēju pat fiziski izteikt. Es atgriezu sevi dzīvē, kura arī līdz tam bija ritējusi savu šķietami veiksmīgo gaitu – priekš visiem citiem, tikai ne priekš manis. Šajā dienā es kļuvu es pats un neizturamais sevis noliegšanas posms pārvērtās par neiznīcināmu enerģijas lādiņu, ko es pats sevī glabāju un kas man kalpo kā uzlādes avots visiem maznozīmīgajiem, ikdienišķajiem un dzīves būtiskajiem notikumiem. Vismaz pusgadu mans fiziskais ķermenis vēl atguvās no gadiem krātās spriedzes un stresa un pielāgojās dzīvei realitātē, tādā, kuru biju apzinājies jau 14 gadu vecumā.

37 gados es piedzīvoju savu īsto piedzimšanu, kas atnesa man tādu apzinātības, sajūtu, atklāsmju, intereses vilni, ko es nemainītu ne pret vienu no sevis noliegumā nodzīvotajiem iepriekšējiem gadiem. Ir pagājuši tikai trīs gadi, un man ar pūlēm jāpiedomā, kāpēc es biju dzīvojis tādu dzīvi. Kuri no bērnības, sabiedrības (daļas), politiskās kultūras trūkuma vai baznīcas naida elementiem bija noteicošie, lai spētu manu apziņu tik dziļi izkropļot. Kāpēc es 20 gadus neredzēju otru pusi – iekļaujošu, pieņemošu, normāli ikdienišķu dzīvi, kurā nevienam cilvēkam otra seksuālā orientācija vai nu neinteresē, vai nav nozīmīga.

Manas stingri katoļticīgās vecmāmiņas ar savām nodzīvotajām dzīvēm un darbiem man nodevušas ļoti svarīgu vērtību – pazemību; pat tad, kad es aizraujos ar dzīves priekiem, vienmēr mēģinu to atcerēties it visā, kur esmu, ko daru. Un liels ir mans izaicinājums tā attiekties arī pret cilvēku grupu, kas ir pati sev piešķīrusi pilnvarojumu nemitīgi izteikties par homoseksuālu cilvēku dzīvi un tiesībām kā par tādām, kurām būtu jābūt atšķirīgām no viņu pašu tiesībām. Kas jums vainas, cilvēki? Vai jums mīlestības dzīvē pietrūkst – atbruņojieties un tā pati atnāks pie jums!

Šodien tikai es izdaru savas izvēles, tikai es esmu par tām atbildīgs – es veidoju savu dienu, savu dzīvi, tikai no manis ir atkarīgs, vai es izvēlos būt priecīgs, dzīvot laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi. Un ikvienam uz to ir tiesības. Pēc manas otrās piedzimšanas visi man tuvie cilvēki ir kļuvuši vēl tuvāki un mīlošāki nekā līdz tam. Viņi veido manu lielo ģimeni papildus manai mīlošajai un pieņemošajai ģimenei. Neviens no viņiem nav kļuvis par garāmgājēju ­– kāds gan liels muļķis es biju, ka varēju domāt, ka ar kādu no viņiem būs citādi.

Nevienu dienu negaužos par aizlaisto laiku, redzu to tikai kā barteri par tiem ieguvumiem, kas man ir doti šodien. Nav laika gausties par nepiedzīvotām jaunības mīlestībām un trakiem piedzīvojumiem – dzīvoju tos tagad nost!