#3
LAT
Kā pēdējo padomju gadu bērnam man ir diezgan plaša spektra atmiņas par bērnību. Atceros vēl rindas pie veikaliem, tukšos plauktus, pionierus, padomju propagandas kanālus televizorā, kuru varēja salabot, uzsitot ar dūri pa sānu. Taču manās atmiņās visu šo laiku iemieso divas lietas, kā cilvēki paveica lietas – blats un kukulis.
Maniem vecākiem bija izteikta taisnīguma izjūta, tāpēc šāds dzīves piegājiens netika atbalstīts, un to es esmu paņēmis līdzi kā savu dzīves mācību. Kukuļošana arī vēl 30 gadus pēc padomju važu nomešanas ir Latvijas sabiedrības problēma, taču manā prātā tas ir viens no indikatoriem, kas parāda, ka neesam pilnībā izkāpuši no padomju gumijniekiem, lai lepni staigātu itāļu kurpēs. Neatmetot šo un citus tam laikam piederīgos netikumus, nespējam nokļūt nākamajā līmenī.
Mana pirmā sevis apzināšanās rodama 12 gadu vecumā. Pašā 90. gadu vidū, kad vēl vispār nespējām iedomāties, ka varētu būt atvērti, atklāti. Pirmo reizi saskaroties ar savām citādajām izjūtām, līdzi vēlās vesela gamma emociju – noliegums, nesapratne, bailes. Tikmēr rietumu sabiedrība bija jau tikusi krietni tālāk savā attieksmē pret geju kopienu un bija parādījušies pirmie etaloni, ar ko personificēties, – Fredijs Merkurijs, Eltons Džons, Džordžs Maikls. Arī Latvijā parādījās pirmās atvērtās personības kā Kārlis Streips un Māris Sants, kas uzņēma pirmos sabiedrības nosodījuma sitienus uz sevi. Paldies viņiem par to. Kā pusaudzim kā vienā, tā otrā gadījumā tas bija signāls, ka būt citādam būs sasodīti grūti, taču ne neiespējami.
Un tomēr izkāpt no skapja vēl tajā laikā bija kas neiedomājams. Tie gadi pavadīti ar kastīti, kurā krāti čipendeiļu un sporta atlētu izgriezumi no žurnāliem, slēpjot savu patieso būtību. Pašam esot diezgan neliela auguma puikam, ikviens no vienaudžiem likās lielāks, spēcīgāks, glītāks. Kā izdzīvot šādā pasaulē? Tur izveidojas dabisks spīts parādīt, ka vari būt labāks par citiem. Atceros arī, ka avīzē “Laba” vaicāju sportiska rakstura padomu, uz kuru atbildēja pats Aivars Visockis. Jutos ārkārtīgi lepns, saņēmis šādas raudzes atlēta uzmanību. Tiesa, skolas laikā spēju izcelties tikai ar intelektuālo attīstību un zināšanām, taču pēc atzīmēm nedzinos. Pakausī gan vienmēr saglabājās doma – ja nevari būt tāds kā citi, tad esi labāks, lai atņemtu ikviena trumpjus. Pārsteidzošā kārtā varu būt pateicīgs ģimenei, ka neviens trumpis man nav bijis viņiem jāatņem un manis paša iznākšana no skapja ir bijusi viegla. Iespējams, mani vecāki ir bijuši vairāk izkāpuši no gumijniekiem nekā es pats.
Dzirdot citu vienaudžu dzīvesstāstus, varu justies kā laimes luteklis. Apkārt vēl ir jaušama diezgan liela aizspriedumu un neiecietības aura, kuru uztur daži politiskie spēki, kas vēl vairāk norāda uz paralēlēm, kur padomiski aizspriedumi un korupcija iet roku rokā. Atvērtāka, iekļaujošāka un taisnīgāka sabiedrība būtu drauds korupcionālām shēmām, savukārt saliedēta sabiedrība būtu prasīgāka pret saviem priekšstāvjiem.
Kādai sporta zālei reiz bija sauklis “Better than yesterday”. Tas man pieķērās kā dzīves moto un moto arī sportiskajos centienos vēlākajos gados. Vienmēr censties būt tikai labākajai sevis paša versijai, nevis sacensties ar kādu citu. Iespējams, ka Latvijas postpadomju bērniem vēl jāpiestrādā, lai gan sevi, gan sabiedrību atbrīvotu no padomiskā mantojuma. Tieši postpadomju bērni ir tie, kas pašlaik nosaka toni sabiedrībā un turpmāko valsts un sabiedrības attīstības virzienu. Un ir cerība, ka tie, kas redzējuši gan padomju laika atpalicību, gan rietumu pasaules attīstību, spēs padarīt mūsu dzīves labākas nekā vakardien.
ENG
As a child of the last Soviet years, I have quite a wide range of memories of my childhood. I still remember the queues outside shops, the empty shelves, the Pioneers, the Soviet propaganda channels on the TV, the TV that you could fix by hitting the side with your fist. But in my memory, all this time, there are two things that stick in my mind, how people got things done – the exchange of favours and the bribes.
My parents had a strong sense of justice, so this approach to life was not encouraged, and I have taken that with me as a life lesson. Bribery is still a problem in society in Latvia 30 years after the Soviet shackles have been cast off, but in my mind it is one of the indicators that we have not fully emerged from the Soviet rubber boots to walk proudly in Italian shoes. Without abandoning this and other vices of the time, we cannot get to the next level.
My first self-awareness was at the age of 12. In the very mid-1990s, when we could not even imagine that we could be open, honest. When we first encountered our different feelings, a whole range of emotions – denial, incomprehension, fear – came with us. Meanwhile, Western society had already gone much further in its attitude towards the gay community and the first role models had appeared – Freddie Mercury, Elton John, George Michael. Also in Latvia, the first open personalities like Kārlis Streips and Māris Sants appeared and took the first blows of public condemnation. Many thanks to them for that. As a teenager, in both cases, it was a signal that being different would be damned difficult, but not impossible.
And yet to come out of the closet was still unthinkable at that time. Those years were spent with a box full of magazine clippings of Chippendales and sports athletes, hiding one’s true self. Being myself a boy of small stature, every one of my peers seemed bigger, stronger, more handsome. How to survive in such a world? There is a natural urge to show that you can be better than others. I also remember asking for sporting advice in the newspaper “Laba”, which was answered by Aivars Visockis himself. I felt extremely proud to have received attention from an athlete of that calibre. Admittedly, during my school days I was only able to stand out for my intellectual development and knowledge, but I didn't chase good grades. However, the thought always remained in the back of my mind – if you can't be like others, then you need to be better, to take away everyone else’s trump cards. Surprisingly, I can be grateful to my family that I have not had to take any of their trumps and that coming out of the closet has been easy for me. My parents may have been more out of the rubber boots than I was.
Hearing other peers' stories makes me feel spoiled with luck. There is still quite an aura of prejudice and intolerance around, perpetuated by some political forces, which further points to the parallels where racial prejudice and corruption go hand in hand. A more open, inclusive and just society would be a threat to corrupt schemes, while a cohesive society would be more demanding of its representatives.
A gym once had the slogan “Better than yesterday”. It stuck with me as a motto in life and in my sporting endeavours in later years. Always strive to be the best version of yourself, not to compete with others. Perhaps Latvia's post-Soviet children still have some work to do to free themselves and society from the Soviet legacy. It is the post-Soviet children who are currently setting the tone for society and the future direction of the country and its people. And it is to be hoped that those who have seen both the backwardness of the Soviet era and the development of the Western world will be able to make our lives better than yesterday.
Dalībnieka #3 radošais darbs
Creative work of the participant #3